Izdevniecības “Kodoka” nosaukums ir saīsinājums no trīs vārdiem “Konservatīvās domas kartotēka”. Kodokas misija ir izglītot Latvijas sabiedrību par to, kas ir konservatīvisms, kur tas ir dabā novērojams un kāda ir tā vērtība veselīgas sabiedrības veidošanā un ilgtspējā. Šī gada konkursam nosakot tēmu “Kaimiņi”, aicinām Latvijas skolēnus apcerēt vienu no laimīgas un noturīgas sabiedrības stūrakmeņiem — attiecības kaimiņu starpā.

Vai kaimiņi ir sveši cilvēki, kuri sagadīšanās dēļ dzīvo mums aiz sienas, aiz sētas vai aiz meža? Vai kaimiņi ir cilvēki, ar kuriem mēs sacenšamies, vai no kuriem cenšamies tikt vaļā? Varbūt kaimiņi ir īpaša veida savējie, ar kuriem mūs vieno kaut kas tāds, kas mūs nevieno ar saviem citā vietā dzīvojošiem labākajiem draugiem? Aicinām skolēnus padomāt gan par viņu pašu konkrētajiem kaimiņiem, gan par viņiem zināmām labām kaimiņu attiecībām, gan par kaimiņu nozīmi kā tādu. Kas nosaka kaimiņu attiecības? Vai tas ir dzīvokļu sienu biezums centimetros, kāpņutelpas iekārtojums, kaimiņu mūzikas gaume vai kaimiņu bērnu vecums? Kas veido un no kā sastāv kaimiņu attiecības? Kāda ir šo attiecību nozīme?

“Kaimiņi” ir ļoti plaša tēma, bet mūsu ir daudz, un, ja katrs pievērsīsimies kaut nelielai tās daļai, pa visiem kopā, iespējams, būsim apzinājuši, kāda nozīme Latvijā 2022. gadā ir kaimiņiem.

Konkursa noteikumi īsumā:

  • Kopējais balvu fonds ir 1500 EUR.
  • Darbu iesniegšanas termiņš ir 2022. gada 5. augusts.
  • Iesniegtajiem darbiem jābūt ar roku rakstītiem uz papīra.

Sīkākus konkursa noteikumus atradīsiet konkursa nolikumā.

Par kaimiņiem

Priekšstatam par to, ko sagaidām no konkursa dalībniekiem, piedāvājam dažus fragmentus no Kodokas izdotām grāmatām, kur autori izsakās par kaimiņu attiecībām, kā arī vienu citātu no jau pagājušā gadsimtā latviešu valodā tulkotā, par klasiku kļuvušā Hārperas Lī romāna Kas nogalina lakstīgalu.

Kaimiņi atnes tortes uz bērēm, atnes puķes, ja kāds slims, un šad tad dāvina visādus nieciņus. Briesmeklis bija mūsu kaimiņš. Viņš bija mums dāvinājis divas ziepju lellītes, salauztu pulksteni ar ķēdi, pāri laimes peniju un mūsu dzīvības. Taču kaimiņiem parasti atdāvina ko pretī. Mēs nekad neko neatlikām koka dobumā, tikai ņēmām no tā; mēs netikām viņam neko iedāvinājuši, un man kļuva bēdīgi ap sirdi.

Hārpera Lī, Kas nogalina lakstīgalu

[Vērā ņemamas] ir, piemēram, būvmākslas stilu izmaiņas, kuras savā nozīmīgajā 1975. gada rakstā “No lieveņa līdz aizmugures pagalmam” aprakstīja arhitektūras vēsturnieks Ričards Tomass. Tomass novēroja pārsteidzošas māju stila izmaiņas pēc Otrā pasaules kara: lievenis, kas iepriekš bija bijis svarīgākā un uzsvērtākā mājas daļa, pazuda par labu pagalmam mājas aizmugurē. Viņš apraksta lieveņa sociālo un pat pilsonisko lomu – tas ne tikai palīdzēja atvēsināties, dodot vējam vietu ieskrieties laikā pirms gaisa kondicionieriem, bet arī radīja “starptelpu” – pilsonisko telpu starp mājas privāto daļu un ietves un ielas publisko telpu. Lievenis, kas parasti atradās tādā attālumā no ietves, ka atvieglināja sarunāšanos, atspoguļoja laiku, kurā no pilsoņiem sagaidīja, ka viņi socializēsies ar kaimiņiem. Aizmugures pagalms kļuva populārāks aptuveni tajā pašā laikā, kad palielinājās automašīnu lietošana un priekšpilsētu celtniecība, kas radīja privātumu, atsvešinātību un izolētību veicinošu vidi, kā arī aizvien lielāku attālināšanos no sociālās un pilsoniskās telpas un tās ieražām.

Patriks Denīns, Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi

Nacionālā valsts, kādu to mūsdienās iedomājamies, ir blakusprodukts cilvēku kaimiņattiecībām, kuras “neredzama roka” izveido no neskaitāmajām piekritībām starp cilvēkiem, kuri runā vienā valodā un dzīvo līdzās. Tā rodas no kompromisiem, kas panākti daudzu strīdu rezultātā, un atspoguļo lēni veidojošos vienošanos starp kaimiņiem — lai dotu cits citam brīvu telpu un lai aizsargātu šo telpu kā kopīgu teritoriju.

Rodžers Skrūtons, Kā būt konservatīvam

Demokrātija nekur nav bijusi veiksmīga bez plašas vietējās pašpārvaldes, kas sniedz politiskā treniņa skolu tautai kopumā, kā arī tās nākotnes līderiem. Tā ir vienīgā vieta, kur var iemācīties un praktizēt atbildību tādās lietās, ar ko vairums cilvēku ir pazīstami, kur rīcību drīzāk nosaka kaimiņa pazīšana, nevis kādas teorētiskas zināšanas par citu cilvēku vajadzībām, kur parasts cilvēks var pa īstam piedalīties sabiedrības dzīvē, jo tā skar pasauli, ko viņš pazīst. Tur, kur politiskās darbības mērogs kļūst tik liels, ka nepieciešamās zināšanas ir gandrīz tikai birokrātijas rīcībā, privāto personu radošajiem impulsiem lemts apsīkt.

Frīdrihs Hajeks, Ceļš uz kalpību