"Rīgas Laiks" 2020. gada novembra numurā publicētas Agneses Irbes piezīmes par Dzīvesbiedru likumu. Tas ir viens no apjomīgākajiem līdz šim latviešu valodā publicētajiem konservatīvajiem skatījumiem uz laulību.


Pilsoniskā aktivitāte ir jāatbalsta, jo tā uzrāda cilvēku vēlmi līdzdarboties savu valstisko kopienu veidošanā un uzlabošanā. Tā arī uzrāda demokrātijas spēku un atbrīvošanos no padomju gadu priekšstata par valsti kā anonīmu, nekontrolējamu vāku, kas uzspiests cilvēku katlam. Taču pilsoniskā aktivitāte un tās izvēlētā retorika daudzos progresīvajos centienos bieži un, šķiet, aizvien biežāk ir bērnišķīga. Es saku “bērnišķīga”, jo negribu teikt, ka tā ir tīši manipulatīva. Tā liecina par izpratnes trūkumu jautājumos, par kuriem notiek progresīvā cīņa, un par nespēju vai nevēlēšanos tajos iedziļināties, lai saprastu, ar kādiem argumentiem un kādām vērtībām tiek aizstāvēta pretējā nostāja. Kā piemēru šādai bērnišķībai varētu minēt slavenās “olšūnu likuma kaujas” dzīvespriecīgu multfilmu pavadībā. Pēc sloganiem, ar kādiem par šūnu donoru regulāciju tika runāts, varētu padomāt, ka ir darīšana ar bombongu dalīšanu leļļu pilsētiņā. Bet cilvēku pasaule nav leļļu pilsētiņa, un cilvēku dzimumšūnas nav bombongas.

Tāpēc iesākumam iezīmēšu, manuprāt, precīzāku un faktiem atbilstošāku cilvēku pasaules ainu – saistībā ar dzimumšūnām un attiecībām, kas tās tiešā veidā skar. Kopš pašiem senākajiem tekstiem, kas mums ir par Latviju, var secināt, ka šeit, kā visur Rietumu kultūras areālā un arī gandrīz visur Austrumos, ir bijis spēkā kaut kas tāds, ko sauc par laulības institūtu. Laulības institūts balstās laulības konjugālajā definīcijā, kas lielās līnijās ir šāda: tā ir pastāvīga savienība starp sievieti un vīrieti, kas pēc savas būtības ir orientēta uz jaunu dzīvību rašanos un audzināšanu noturīgās bērna bioloģisko vecāku attiecībās. Šo savienību sauc par ekskluzīvu tādā nozīmē, ka laulāto intīmās attiecības nepieļauj citu cilvēku līdzdalību. To sauc par pastāvīgu tāpēc, ka tā pēc savas definīcijas pieprasa, lai laulāto savienība balstītos apsvērumos, kas ir noturīgāki par abu partneru emocijām un romantisko un erotisko apmierinājumu. Prasība pēc pastāvības savukārt, visdrīzāk, balstās novērojumā, ka tieši jūtas un erotiskais apmierinājums ir vienas visātrāk gaistošajām un nenoturīgākajām cilvēku attiecību izpausmēm. Valstisku kopienu un attiecīgi valsts Civillikuma iesaistīšanās laulības institūta stiprināšanā un sargāšanā nosaka centieni pēc iespējas ierobežot tādu stāvokli, kad grūtnieces paliek vienas un mātes audzina bērnu vienas pašas. Pastāv nozīmīgi sociāli, tikumiski un arī ekonomiski iemesli, kāpēc tas ir būtiski.

Šim pamatojumam bieži liek pretī citu argumentu: daži laulātie pāri ir neauglīgi vai arī kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas pēcnācējus. Taču valsts atzīst un sargā laulību nevis tāpēc, ka visas laulības radīs bērnus, bet tāpēc, lai, cik vien iespējams, katrs bērns, kurš piedzimst, augtu ar tēvu un māti – tas ir, augtu laulībā. Sabiedrība kā veselums – arī tie cilvēki, kuri paši kaut kādu iemeslu dēļ nav precējušies, nevar vai nevēlas, – gūst labumu no šīs institūcijas spēka, prestiža un noturības.

Visai šai argumentu grupai liek pretī vēl citus argumentus, kas iegūti no citu kultūru pētījumiem. Saka, piemēram, ka dažās ciltīs pastāv pavisam cita kārtība nekā Rietumos, kura balstās romiešu kodificētajos ģimenes likumos un kristīgajā mācībā par laulību. Tas ir tiesa. Pasaulē atrodamas arī ciltis, kuras praktizē, piemēram, bērnu seksuālas iniciācijas rituālus un kanibālismu, tādēļ, ja vēlamies būt neitrāli, mums jānošķir “fakti” no “vērtējumiem” un attiecīgi jācenšas citiem neuztiept savas “vērtības”. Šāds nošķiršanas darbs ir interesants un intelektuāli izaicinošs, taču, kad runā par noteiktas valsts, piemēram, Latvijas, Civillikumu, iespējams, ka ir vērts ņemt vērā Rietumu kultūras panākumus un ārkārtīgi labo dzīvi, ko tā nodrošinājusi cilvēkiem, kā arī – mēģināt saskatīt šīs labās dzīves saistību ar laulības institūta nozīmību. Tiktāl par racionālo laulības institūta pamatojumu, kuras senākās zināmās saknes ir Senajā Grieķijā un Romā.

Plašākai izpratnei tam būtu vērts pievienot arī kristīgo izpratni par laulību. Tā būtu šāda. Cilvēki, ja viņi ir garīgi veseli, lielākoties spēj gan kontrolēt savas dziņas, gan arī saprast šo dziņu mērķi. Daudzi no viņiem izjūt ļoti spēcīgu erotisku un emocionālu pievilkšanos ar pretējā dzimuma cilvēku. Viņi izveido attiecības, to laikā dziļāk iepazīstot sevi un partneri un arī mainoties paši. Viņi izveido savienību, kura labos apstākļos ir tik spēcīga, ka abi partneri jūtas gatavi uzņemties rūpes viens par otru līdz pat savas dzīves beigām. Tas nozīmē: arī apstākļos, kad partneris kļūs slims, vecs, seksuāli nespējīgs un varbūt pat kopjams. Laimīgos gadījumos šajās savienībās, kuras liecinieku klātbūtnē nostiprina kā laulību un atzīmē ar svinībām, spēcīgā erotiskā pievilkšanās un uzticēšanās, kā arī dabīgais dzimumu savienošanās veids, kurā cilvēku dzimumorgāni pilda savu dabīgo funkciju, izraisa dzīvesbiedru dzimumšūnu saplūšanu un sievietes grūtniecību. Bērni ir šīs savienības un mīlestības auglis. Bērniem piedzimstot, dzīvesbiedru erotiskās un romantiskās attiecībās lielākoties mainās un iegūst vērstību nevis uz savstarpēju piepildījumu, bet uz visas ģimenes labumu. Starp viņiem mēdz būt strīdi un arī vilšanās, bet, ja viņi ir saprātīgi, viņi tos pārvar ģimenes kopējā labuma dēļ. Gados vecākiem kļūstot, erotiskais piepildījums viņu dzīvēs lielākoties spēlē mazāku lomu. Kā nobrieduši pusmūža cilvēki pārdomādami savu dzīvi un arī apzinādamies, ka viņiem priekšā ir novecošana un nāve, viņi skaidrāk un skaudrāk saskata šo patiesību, kuru es tikko minēju. Kālabad tad bija šī kaislība, šis iemīlēšanās neprāts, šīs negulētās naktis? Lai izveidotu šo spēcīgo un gudro savienību un lai tai dotu iespēju būt auglīgai. Tā pēc savas savienošanās veida un būtības bija vērsta uz dzīvību – uz pašu augstāko labumu cilvēku pasaulē. Kristietībā tā ir dzīvības rašanās iespējamība, kas laulāto intimitāti padara svētu. Tā ir laulāto intimitātes veida savietojamība ar dzīvības ieņemšanu, kas šo intimitātes veidu pasargā no neķītrības, savstarpējas masturbēšanas, izmantošanas, pazemošanas, piesmiešanas, prastuma un muļķības. Tā ir tīra un šķīsta. To nedz pērk, nedz pārdod, nedz izrāda citiem, nedz apsmej, nedz pieviļ. Tā ir svēta un sargājama tāpēc, ka tā var atnest pasaulē jaunu dzīvību. Tā ir vērsta uz to, lai bērns, kurš piedzimst šajā savienībā, piedzimtu pašos iespējami labākajos apstākļos – mātes un tēva savienības, devīguma un pašaizliedzības apstākļos. Nav nekā labāka bērnam.

Nav nekādu labāku apstākļu, kuros tam rasties, piedzimt un augt.

Bet dažkārt cilvēku pasaulē tas tā nenotiek. Ir vecāki, kuri nevis pašaizliedzīgi mīl savus bērnus, bet tos sit un pazemo. Ir vecāki, kuri samaitā savus bērnus un pat pārdod tos prostitūcijā. Ir pāri, kuri ir neauglīgi un kuriem nevar palīdzēt, tāpēc viņi nevar baudīt abus laulātības aspektus – unitīvo jeb savienojošo un prokreatīvo jeb radošo. Ir cilvēki, kuri neizjūt vai kuriem ir grūti izjust pievilkšanos attiecībā uz pretējo dzimumu. Šīs parādības cēloņi nav zināmi. Tie varētu zināmā mērā būt hormonāli un zināmā mērā audzināšanas, jo īpaši dzimumaudzināšanas kļūdu vai sliktas pieredzes izraisīti. Ļoti spēcīgi un gudri indivīdi ar lielu paškontroli un augstu sevis apzināšanās spēju var vai nu dzīvot šķīstībā, saprotot, ka dabiskas un tāpēc pareizas un labas seksuālās intimitātes attiecības viņiem nav iespējamas, vai arī strādāt ar savu “orientāciju” un mēģināt to “pagriezt”. Ja viņiem paveicas sastapt pretējā dzimuma partneri, ar kuru viņi var būt pilnīgi atklāti un vienoti vērstībā uz labo, iznākums var būt lielisks.[1] Tiktāl par kristīgo skatījumu uz laulību.

Tagad pievērsīšos argumentiem, ar kuriem aizstāv Dzīvesbiedru likumprojektu.

Pirmkārt, ir sakarīgi un labi pamatoti iemesli, kāpēc juridiskos dokumentos un tiesu praksē “ģimenes” jēdziens nozīmē nevis jebko prātā ienākušu, bet skaidri uzrādāmas, no mirklīgiem spriedumiem un emocijām neatkarīgas attiecības. “Ģimeni” veido asinsradinieki, laulāto savienība, pēcnācēji un tie radinieki, kurus iegūst, izveidojot laulības saites. Es varu, piemēram, sacīt kādai draudzenei, ka viņa man ir “kā māsa”, bet viņa nav mana māsa. Es varu sacīt savam krusttēvam, ka viņš man ir bijis “gluži kā otrs tēvs”. Bet tas ir tikai emocionāls vārda lietojums, jo man nav divu tēvu – man ir viens tēvs. Man būtu viens vienīgs tēvs arī tajā gadījumā, ja viņš, piemēram, būtu pametis manu māti un nebūtu mani audzinājis. Tas no viņa puses būtu morāls pārkāpums, bet viņš tik un tā paliktu mans tēvs un viņam, kamēr vien viņš būtu dzīvs, būtu iespēja savu kļūdu labot. “Ģimene” nav jebkuru cilvēku savienība, kuri dzīvo vienā dzīvesvietā vai kopīgi saimnieko. To sauc par saimi. Ģimene arī nav komūna, kurai pievienojas un no kuras atvienojas cilvēki bez reālām ilgtermiņa saistībām un tikai pēc pašu vēlēšanās. Tieši tāpēc pastāv tik ilgs un sarežģīts bērna adopcijas process – līdz šis bērns, kurš zaudējis īstos vecākus, kļūst par pilntiesīgu jaunās ģimenes locekli. Adopcijas mērķis nav sagādāt neauglīgiem cilvēkiem bērnu. Adopcijas mērķis ir, cik vien iespējams, aizstāt bērna zaudēto īsto ģimeni ar citu, pēc iespējas līdzvērtīgu ģimeni.

Daži 20. gadsimta morālfilozofi utilitāristi iedomājās, ka būtu iespējams radīt jaunu morālo sistēmu, kas asinsradniecības attiecības vienkārši neņemtu vērā un pienākumus un atbildību pārrēķinātu starp visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu ģimeniskajām saitēm. Manuprāt, šāds modelis pats par sevi ir amorāls, un tas arī nedarbosies. Visiem cilvēkiem ir prima facie morālie pienākumi pret viņu asinsradiniekiem, vismaz pirmajā pakāpē. Piemēram, es trīs reizes esmu braukusi mājās no dzemdību nama ar zīdaini. Es paņēmu līdzi to zīdaini, kurš piedzima man. Es nepaņēmu jebkuru tajā naktī piedzimušu zīdaini. Es nepaņēmu ne skaistāko, ne veselīgāko – es paņēmu man piedzimušo. Man ir morāls pienākums zīdīt un aprūpēt savu bērnu – nevis jebkuru bērnu vai visus bērnus. Tāpat man ir prima facie morāls pienākums gādāt par maniem vecākiem un vecvecākiem – nevis par visiem vecajiem cilvēkiem vienādi (un tas arī nebūtu iespējams). Valsts likumi, ja tie ir labi likumi, stiprina un aizsargā šo morālo kārtību. Tā tiek nodota tālāk caur audzināšanu, kultūru un izglītības sistēmu. Valsts iejaucas gadījumos, kad šos prima facie pienākumus kāds nepilda vai nav spējīgs pildīt. Bērnus, kuri nonāk bērnunamā, mēģina iekārtot ģimenēs, kas pēc iespējas labāk un pilnīgāk atdarinātu dabīgo un tāpēc morāli saistošo kārtību – augt ar tēvu un māti.

Ir sakarīgi, labi pamatoti un arī morāli saistoši iemesli, kāpēc Ģimenes tiesības Civillikumā aizstāv vai, cik vien iespējams, mēģina aizstāvēt laulību un ģimeni augstāk minētajā nozīmē. Pirmais iemesls ir jau aprakstītais labums bērniem. Otrs iemesls ir ar plašāku tvērumu: laulība un ģimenes veido tādu kā buferzonu starp atomizētu indivīdu pūli un totalizējošu valsts varu. Ja valstiskā struktūra ar visiem tās tiesību un sociālās palīdzības institūtiem sabruktu un ietu bojā, kā tas daudzkārt vēsturē jau noticis, ģimeņu sairuma stāvoklī cilvēku, jo īpaši pašu vājāko, izdzīvošana būtu apdraudēta. Tāpēc valstslietu teorijā ģimeni sauc par pirmspolitisku kopību – pirmspolitisku tāpēc, ka tā ir izdzīvotspējīga arī bezvaldības stāvoklī, un primāru tādā nozīmē kā valsti veidojošu šūnu tāpēc, ka pati valsts izaug no šīm mazajām kopībām. Nevis ģimenes kalpo valstij, bet valsts kalpo šīm ģimenēm. Valsts sniedz augstāka veida iespējas, kā arī drošību un palīdzību tiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ to nevar saņemt savā ģimenē. Attiecību nestabilitāte, laulības solījumu nepildīšana, bērnu pamešana un tikumisks pagrimums spiež būvēt tādu virsvalsti, kura varētu aprūpēt aizvien pieaugošo salauztu un nelaimīgu indivīdu skaitu. Jo mazāk cilvēku novecojot saņem palīdzību savās ģimenēs, jo vairāk tiek prasīts sociālās palīdzības dienestiem. Jo mazāk bērnu aug labvēlīgās un stabilās ģimenēs, jo lielāks ir slogs, kas uzlikts izglītības sistēmai, bērnu psihologiem un bāriņtiesām. Šīs sistēmas un tiesas balsta un uztur pilsoņi no saviem nodokļiem, bet viņu pašu un arī nākamās paaudzes labākajās interesēs ir, lai ģimenes institūts tiktu, cik vien iespējams, stiprināts, nevis vājināts vai, vēl ļaunāk, apšaubīts. Visu iedzīvotāju labākajās interesēs ir, lai cilvēki rūpīgi izvēlētos savus dzīvesbiedrus, apvaldītu savas dziņas, laulātos un rūpētos par savām laulībām, kā arī bērniem. Tā dēvētās konservatīvās un ģimenes vērtības, kuras mani paziņas nemitīgi saukā par tumsonīgām vai pat fašistiskām, aizsargā un aizstāv visus. Tās aizsargā spēcīgākos un savtīgākos no viņiem pašiem un mazākos un vājākos, jo īpaši grūtnieces, sievietes un bērnus, – no savtīgajiem. Kad pirms diviem gadiem visā pasaulē izskanēja MeToo skandāls, šķita, ka tas varētu rosināt kādu dziļāku izvērtējumu – piemēram, par intīmo attiecību trivializācijas un vulgarizācijas sekām. Par cilvēku ķermeņu savstarpēju izmantošanu baudas vai darba paaugstinājuma iegūšanai. Par ietekmi, kādu šāda attieksme ilgtermiņā atstāj uz cilvēku psihi. Par laulības institūta vājināšanās sekām. Bet šāds domāšanas process netika iedarbināts.

Pašreizējais Latvijas stāvoklis, kuru nosoda kā pārāk konservatīvu, ir šāds: aptuveni 50% no laulībām tiek šķirtas un vēl vismaz 10% laulāto pāru (pieņemsim optimistiskāko skaitli) dzīvo de facto šķirtības stāvoklī. Šobrīd jau katrs trešais bērns aug tikai ar vienu no vecākiem vai tā dēvētajās jaunā paveida dekonstruētajās vai rekonstruētajās pieaugušo savienībās vai komūnās. Taču visi šie cilvēki precoties deva solījumus būt uzticīgiem un rūpēties par attiecībām. Kāzās viņus sveica ar ziediem un dāvanām nevis tāpēc, ka viņi bija iemīlējušies un viens otru iekāroja vai ka līgavai bija izcili skaista kleita, bet tāpēc, ka viņi apņēmās veidot paliekošu kopību. Aptuveni 60% no laulātajiem šiem solījumiem acīmredzami nav reāla svara. Varētu pamodelēt šo situāciju un attiecināt uz citām līgumattiecībām. Piemēram, kas notiktu, ja 60% gadījumu darba devēji un darba ņēmēji savstarpēji nepildītu to, ko apņēmušies? Vai ja nepildītu skolēni un skolotāji?

Pagātni izmainīt nevar, un nevar arī “pāraudzināt” ne iepriekšējās paaudzes, ne tos, kuri tagad ir spēka briedumā. Un es nevienam nemetīšu akmeni, jo man pašai ir daudz, ko nožēlot, – it sevišķi manipulatīvās un egoistiskās attiecības, kādas man bija ar vīriešiem pirms gadiem piecpadsmit. Viena versija, kā stāvokli uzlabot, būtu kopīgi un vienprātīgi strādāt pie tā, lai nākamā paaudze – tie, kas tagad ir bērni un jaunieši, – dzīvotu labāk. Tam noteikti varētu piemērot ir kādus tiesiskus instrumentus. Viens šāds tiesisks instruments būtu mērķtiecīga laulības institūta spēcināšana. Es nedomāju, ka to varētu izdarīt, pievienojot tam alternatīvos un atvieglotos institūtus, turklāt tādus, kā Dzīvesbiedru institūts, kurā, atšķirībā no laulības institūta, pienākums dzīvesbiedriem būt uzticīgiem nav pat pieminēts.[2] Dzīvesbiedru likumprojektu virza ar neslēptu mērķi panākt tiesisku atzīšanu un attiecīgi dažādu laulātajiem līdzvērtīga atbalsta sniegšanu viendzimuma pāriem. Tā dēvētie heteroseksuālie pāri tam ir pievienoti tikai ar mērķi novērst paša likumprojekta “diskriminējošo” raksturu.

Krietni un godprātīgi cilvēki, kuri atbalsta šo likumprojektu, nesaprot, ka, atzīstot šo paralēlo institūtu, viss Ģimenes likums pakāpeniski pāries no bioloģiskā modeļa uz sociāli konstruēto. Neticat? Skatieties. Ņemsim Francijas piemēru, jo tas man ir labi zināms, bet varētu izvēlēties arī kādu citu no tā dēvētajām attīstītajām valstīm, piemēram, ASV. Projekts, kurš Latvijā sper tikai savus pirmos apņēmīgos soļus, citur ir attīstīts daudz, daudz tālāk, un šie soļi likumsakarīgi seko cits citam.

Francija ieviesa Dzīvesbiedru jeb partnerības likumu, dēvētu par PACS (Pacte civil de solidarité) jau tālajā 1999. gadā. Tas sniedza zināmus labumus un uzlika zināmus pienākumus partneriem, taču ne tādus kā laulība. Pret šo projektu bija pretestība, tomēr argumenti un paredzējumi tolaik izklausījās pārspīlēti. Arī šo projektu, tāpat kā mūsu Dzīvesbiedru likumprojektu, skatīja kā palīdzību viendzimuma pāriem. Tāpēc Francijas sabiedrība bija diezgan izbrīnīta, kad, pēc 2016. gada datiem, izrādījās, ka 96% no partnerības noslēdzējiem ir heteroseksuālie pāri.[3] Viņiem tas, protams, bija ārkārtīgi izdevīgi – viņi “sakārtoja” mantiskās attiecības, bet neuzņēmās nekādas ilgtermiņa un kur nu vēl reālas un tiesiski apgrūtinošas morālas saistības, kādas viņiem uzliktu laulība.

2013. gadā LGBT organizāciju spiediena rezultātā Francija legalizēja viendzimuma laulību. To izdarīja ar argumentu, ka nav pieļaujams heteroseksuāliem pāriem atvērt divus institūtus, bet homoseksuāliem – tikai vienu. Pret šo likumu bija liela pretestība, desmitiem tūkstoši cilvēku nedēļām ilgi protestēja ielās, bet neko nepanāca. Viņus sauca par homofobiem un nevienlīdzības aizstāvjiem. Politiķi un juristi, kuri ieviesa likumu, un viņu aizstāvji nesaprata vai negribēja saprast, ka no viendzimuma laulības pielīdzināšanas starpdzimumu laulībai loģiski, likumsakarīgi un tiesiski nenovēršami izriet, ka viendzimuma pāriem pienākas – tādā pašā mērā kā heteroseksuālajiem – tiesības uz adopciju, kā arī palīdzība neauglības ārstēšanā. To noteica spēkā esošie Francijas un arī Eiropas Savienības likumi. Visiem, kas ir laulāti, ir vienādas tiesības, un nevienu nedrīkst diskriminēt. Lesbiešu pāriem tas nozīmē mākslīgo apaugļošanu, kuru legalizēja visām gribētājām 2020. gadā, savukārt geju pāriem tas nozīmē surogātgrūtniecību, kuru mēģināja legalizēt, bet pagaidām nesekmīgi. Pagaidām tāpēc, ka tas izraisīja sabiedrības furoru – arī tās sabiedrības daļas, kura bija atbalstījusi viendzimuma laulību, nesaprotot, ko likums nozīmēs. Pret to iebilda dažas no vecākās paaudzes feministēm: vīrieši varēs izmantot sieviešu ķermeņus savu vēlmju apmierināšanai? Kaut kas jau dzirdēts, vai ne? Aizvien vairāk Francijas geju pāru savukārt rīkojas šādi: viņi dodas uz kādu no nabadzīgajām valstīm ārpus Eiropas Savienības, samaksā sievietei par bērna iznēsāšanu un dzemdēšanu, tad atgriežas Francijā un mēģina bērnu piereģistrēt kā bērnu bez mātes vai ar diviem tēviem. Kad dzimtsarakstu nodaļa atsakās to darīt, viņi šantažē Francijas “konservatīvos”, sakot, ka tiem, liekuļiem, nerūpot bērnu labklājība. Lai gan tie ir viņi, kuri pārkāpj likumu, nodarbojas ar cilvēktirdzniecību un manipulē ar sabiedrību. Turklāt pēc tam viņiem liekas godprātīgi teikt: “Nu redziet! Viendzimuma ģimenēs aug bērni!” Līdzīgi Latvijas LGBT organizācijas vienlaikus mēģina uzturēt spēkā divus pretrunīgus argumentus un sēdēt uz diviem krēsliem. No vienas puses, tās saka, ka homoseksuāli orientētajiem nav nekādu iespēju veidot romantiskas un erotiskas attiecības ar pretējo dzimumu un tāpēc ir cietsirdīgi neatzīt viņu mīlestības savienības.

No otras puses, viņu vidū netrūkst tādu, kuri senāk ir bijuši heteroseksuālās attiecībās un dabīgā ceļā radījuši bērnus, bet tad no saviem dzīvesbiedriem šķīrušies vai tos pametuši.

Man šķiet, ka visiem būtu steidzīgi jāsaprot, lūk, kas. Civillikums, kā likums vispār, ir loģiski strukturēts, balstoties noteiktās pamata premisās, un tas nepanes iekšējas pretrunas. No šīs loģiskās struktūras nevar dažas daļas vienkārši izsvītrot un citām pierakstīt kaut ko klāt. Nevar vienlaikus tiesiski atzīt, ka nav pieļaujama nekāda diskriminācija pret homoseksuāliem cilvēkiem, un vienlaikus atzīt, ka, piemēram, bērniem ir tiesības uz tēvu un māti. Tieši tādā nozīmē arī ar šādu likumu ieviešanu visas ģimenes tiesības pāriet uz sociāli konstruēto modeli. Es to nesapratu pirms pieciem gadiem, bet tagad es to redzu.

Latvijā šobrīd apgalvo, ka Dzīvesbiedru likuma ieviešana neko nemainīšot “tradicionāli orientētajiem”. Tas nav tiesa, un citu valstu likumu attīstība to viennozīmīgi pierāda. Jūs nevarat ar vienu roku atzīt bērnu tiesības augt viendzimuma komūnās un ar otru roku kaunināt grūtnieču pametējus un alimentu nemaksātājus un spiest tēvus rūpēties par bērniem, pat ja šie tēvi ir šķīrušies no sievām. Jūs nevarat ar vienu likuma daļu aizliegt diskriminēt viendzimuma “ģimenes” ar bērniem un ar otru likuma daļu teikt vientuļām sievietēm, kuras pieprasa valsts apmaksātu mākslīgo apaugļošanu, ka bērnam nav labi augt bez tēva. Jūs nevarat ar vienu roku pieļaut, ka tiek mērķtiecīgi un apzināti radīti bērni, kuriem nebūs tēva vai mātes, un ar otru roku mēģināt panākt, lai tā dēvētās “tradicionālās ģimenes” ar bērniem kļūtu stabilākas.

Visas šīs konceptuālās problēmas rodas tāpēc, ka cilvēki nesaprot to, ko loģikā sauc par argumentu garantu. Jūs izsakāt argumentu, tas izklausās labs, bet kāds cits pasaka pretējo. Tad jums nav, ar ko savu pamatot, jo jūs nesaprotat, kur tas balstās un kas tam sniedz šo balstu. Tāpēc arī, piemēram, “konservatīvie” ģimenes jautājumos argumentē tikpat slikti, ja ne sliktāk, kā “liberāļi”. Viņi intuitīvi jūt, ka kaut kas nav labi, ka ne viss ir sociāli konstruējams, bet īsti nespēj uzķert savas teorijas pamatu, tas ir, argumentu garantu. Teiksim, jūs sakāt: informācijas apritei ir jābūt brīvai, un cilvēkiem ir jābūt pieejai zināšanu avotiem, pat ja zināšanas viņiem var būt traumējošas vai nepatīkamas. Tam gribas piekrist, vai ne – bet kāpēc? Tāpēc, ka mēs kā sabiedrība esam vienojušies, ka ļausim informācijai brīvi ritēt un zinātniekiem brīvi strādāt? Tāpēc, ka mēs esam vienojušies, tas ir, sociāli konstruējuši, ka patiesība ir laba un maldi vai meli ir slikti? Bet mēs varētu vienoties arī citādi un arī tad tas būtu pareizi? Nē. Tā tas, visdrīzāk, ir tāpēc, ka zināšanas un pieeja tām ir viens no pamata labumiem. To labumu var mēģināt izteikt instrumentālā nozīmē (ar zināšanām var kaut ko uzbūvēt, piemēram), bet tas nepārliecina. Zināšanas ir viens no pamata labumiem cilvēkiem piemītošās iedabas dēļ – viņu prāta dēļ, kurš nemitīgi meklē izziņu un vēlas izzināt bez robežām, ar atvērtu apvārsni, aizvien vairāk. Zināšanu labums sakņojas cilvēka iedabā, un saskarsme ar šo labumu viņus pilnīgo. Tas pats ar ģimenes likumu. Likums gan atspoguļo, gan sargā to, kas cilvēkiem ir labs viņu iedabas dēļ. Viņi savas iedabas dēļ ir divu dzimumu un veido kopības, un rada pēcnācējus noteiktā, dabiskā veidā, un spēcīgi pieķeras saviem pēcnācējiem, un mīl tos. Laulātības un bērnradīšanas labums, ja tas pareizi saprasts, viņus padara stiprus un laimīgus, un ļauj viņiem dzīvot labi. “Liberāļi” tam pretī liek nozīmīgu labumu – brīvību, lai pārtrumpotu “iedabu”. Arī brīvība ir labums, bet ne pamata labums, uz kuru ir labi tiekties bez robežām. Spēcīgo un savtīgo brīvība vājākajiem nozīmē verdzību. Un cilvēku pasaulē arī spēcīgie un savtīgie, ja viņu prāts izpilda savu dabisko uzdevumu saprast un atzīt labo, galu galā cieš no vājāko bojāejas un ir nelaimīgi. Visu šo patiesību pirms daudziem gadsimtiem Platona dialogos izskaidroja Sokrats.[4] Kuru demokrātiskie atēnieši, starp citu, nogalināja.

Es nedomāju, ka tas, ko “liberāļi” mēģina panākt, cilvēkus padarīs laimīgākus un visai sabiedrībai ļaus beidzot uzplaukt, atbrīvojoties no kaut kādiem stereotipiem un maldiem. Mani nepārliecina arguments, ka tā saukto geju, lesbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu ciešanu cēlonis ir tas, ka citi viņus “nepieņem” un ka citi nesauc par labu to, ko viņi uzskata par labu. Pat ja “homofobiju” kriminalizētu kā “naida runu”, kā, starp citu, savā programmā prasīja liberālā partija “Progresīvie” un par tādām esejām kā šī sūdzētu tiesā, varētu iedarbīgi apklusināt “konservatīvos”, bet tik un tā nepanāktu to, ko vēlas. Tā nav tumsonīgā sabiedrība, kura seksuālām minoritātēm nesniedz prasīto atzīšanu. To viņiem nesniedz viņu pašu cilvēciskā iedaba un pašu prāts, kurš saprot intimitātes jēgu un mērķtiecību uz labo – uz dzīvību. Tāds, manuprāt, ir šo ciešanu cēlonis.

Atgriežoties pie ģimenes likuma maiņas analīzes, pāreja uz sociāli konstruēto modeli neapstājas un neapstāsies ar viendzimuma laulību un “tiesībām” uz bērnu. Akronīmā LGBT, kurš tagad ir izaudzis līdz LGBTQIA+, pirmajiem trīs burtiem seko T jeb transseksuāļi. Viņi ļoti labi redz, ka, mainot ģimenes likumu tā, ka, piemēram, laulībai vairs nav nekāda sakara ar cilvēku dzimumu, var sociāli pārkonstruēt arī pašu dzimuma piederību un tās tiesisku atzīšanu. Ar to šajās tā dēvētajās attīstītajās valstīs, kuru paraugam Latviju aicina sekot, nodarbojas šobrīd. Pirms trim gadiem es izlasīju britu premjerministres, konservatīvo (!) valdības vadītājas Terēzas Mejas sacīto, ka cilvēki varēs noteikt savu dzimuma piederību tikai pēc personīgās vēlēšanās un iekšējās sajūtas, tas ir, pat bez vajadzības to anatomiski mainīt.[5] Taču dzimumpiederības pašidentifikācija nozīmē pilnībā sabojāt sieviešu sporta sacensības un ļaut cilvēkiem, kuriem starp kājām karājas dzimumloceklis, nonākt sievietēm paredzētos sociālās aprūpes un medicīniskos centros, epilācijas kabinetos un, jā, cietumos. Tas nozīmē arī kopš pedofilijas piesegšanas skandāliem nepiedzīvotu bērnu tiesību pārkāpumu visos tajos jaunajos “dzimtes” centros, kuros Lielbritānijā mazgadīgajiem dod pubertāti bloķējošas zāles, lai viņus virzītu uz dzimuma maiņas operācijām.

Turklāt viendzimuma pāru atzīšanas likumprojekts zināmā mērā pats atzīst ģimenes nozīmību. To var redzēt tajā, ka prasa tieši pāru aizsardzību – nevis trijotņu un četrotņu aizsardzību, lai gan arī šādās kopienās šur tur aug bērni. Tad kāpēc tieši pāru? Jo tas līdzinās laulībai, tikai bez prasības partneriem piederēt pie dažādiem dzimumiem. It kā prasība mīlošajiem piederēt pie dažādiem dzimumiem būtu nepamatoti diskriminējoša, savukārt prasība viņu skaitam būtu diviem – nebūtu. It kā likumam būtu jāizdara nošķīrumi, bet tie jāizdara citā vietā. Starp citu, ne visas minoritātes apmierinās piedāvātā sociāli konstruētā ģimenes likuma kārtība. 2015. gadā Cambridge University Press publicēja grāmatu “Poligāmijas aizstāvībai” (In Defense of Plural Marriage). Argumentācija tajā ir nevainojama. Poliamorijas legalizāciju šobrīd citās Rietumu valstīs aizstāv jau vairākas partijas, piemēram, Zaļā partija Lielbritānijā. Ir paredzams, ka šāda aizstāvība kļūs aizvien skaļāka, jo tā loģiski izriet no ģimenes likuma modeļa maiņas.

Likumprojekta aizstāvji saka: “tiesības”. Bet tiesības nav karameļu lodziņi piparkūku namiņā, un likumu kodekss nav saldējuma kiosks, no kura paņem to, ko grib. Tiesības nav vēlmes, intereses, izdevīgums, subjektīvs noskaņojums un pat ne vajadzības viņpus izdzīvošanas pamatvajadzībām. Fotoattēlus aplūkojot, ievēroju, ka piketētāji par Dzīvesbiedru likumu tur rokās plakātus ar prasību pārtraukt “cilvēktiesību pārkāpumus”. Bet kas tiek saprasts ar “cilvēktiesībām”? Tās definēja nozīmīgais dokuments Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuru pieņēma pēc Otrā pasaules kara. Tās mērķis bija noteikt tādas no cilvēka iedabas izrietošas pamata tiesības, kuras nekādas valstis, pat ne demokrātiskas, cilvēkiem nedrīkst atņemt. Šis dokuments, tāpat kā Cilvēktiesību harta aizstāvēja ģimenes un bērnu tiesības augt ar vecākiem! Šo sadaļu izstrādāja kā atbildi uz nacistu noziegumiem, kas vardarbīgi šķīra laulības un bērnus, lai sūtītu uz nogalināšanu radiniekus, kuri nebija “ārieši”. Visā šajā sarunā par “cilvēktiesībām” tiek jaukti kopā divi tiesību aspekti – brīvības tiesības un prasības tiesības.[6] Visiem tiem, kuri sevi uzskata par homoseksuāliem, ir brīvības tiesības stāties dzimumsakaros, ar ko vien viņi vēlas un kā vien viņi vēlas. Valsts neregulē cilvēku seksuālo dzīvi. Tajā pēc šobrīd pastāvošās kārtības iejaucas tikai atsevišķos gadījumos, tādos kā prostitūcija, dažu veidu pornogrāfija, pedofilija un smagas perversijas. Brīvības tiesības LGBT cilvēkiem ir. Viņi cīnās, lai tiktu atzītas prasības tiesības – prasības uz kopdzīves formas tiesisku atzīšanu un dažādām garantijām un labumiem. No tā, ka viņu tās pieprasa, neizriet, ka tās viņiem pienākas. Tās var lūgt, par tām var apspriesties, bet pats prasīšanas fakts neliecina par tiesību pārkāpumu. Šīs tiesības var atzīt tad un tikai tad, ja tās nekaitē un ilgtermiņā nekaitēs kopējam labumam, citiem iedzīvotājiem, nākamajai paaudzei un visai valstij. Bet tas ne tuvu nav pierādīts un ne tuvu nav pašsaprotami. Pretēji tam, ko atkārto advokāts Lauris Liepa, no tā, ka cilvēki dzīvo tādā jaunā veidā, kādā senāk nedzīvoja (starp citu, vienmēr ir dzīvojuši visādi), nepavisam neizriet, ka šis jaunais veids ir labs un likumiem ir jāsāk to atbalstīt. Šim argumentam nav sniegts argumenta garants, un var izdomāt desmitiem piemērus, kas šo tēzi apgāztu. Latvijā dzīvo daudzas un dažādas minoritātes! Ir, piemēram, dzimtās valodas, reliģijas, dzīvesstila un pat iedzimtu nepilnību minoritātes, kuras var prasīt savu redzamību un nepamatotas diskriminēšanas novēršanu. Taču no tā neizriet, ka vienīgais veids, kā būt pretimnākošam šīm minoritātēm, būtu apmierināt jebkādas prasības, kādas tās izvirza. Vēlreiz atgriežoties pie likuma loģiskās struktūras: likums primāri nekalpo indivīdu kā indivīdu aizsardzībai un viņu vēlmju apmierināšanai, un arī nevar tam kalpot. Tas kalpo kopējam labumam. To var labi saskatīt, piemēram, mantošanas likumā. Atsevišķos gadījumos, kad bērni, kas nav rūpējušies par vecākiem, saņem mantojumu, ir pamats sacīt, ka likums viņu gadījumā ir bijis netaisnīgs. Tad varētu sacīt, ka taisnīgi būtu, ja pastāvošo mantošanas kārtību mainītu vai likvidētu un ļautu katram rīkoties pēc savām tābrīža vēlmēm. Bet ir skaidrs, ka tas nebūtu taisnīgi, jo mantošanas kārtība uztur spēkā noteiktus labumus – veidu, kādā nākamajai paaudzei tiek nodota zeme un īpašumi.

Uzskatu, ka LGBTQIA+ organizācijas aizvien vairāk darbojas kā buliji. Un to mērķis aizvien biežāk ir bērni, kuri no tā visa neko nesaprot. “Mozaīka” enerģiski mēģina iekļūt skolās un tikt garām tā sauktajiem “tikumības grozījumiem”. Bet vai kaut ko nokavēs, ja tas zēns, kurš, pubertātes hormonu nomocīts, jautā, ko viņam nozīmē attiecības ar labāko draugu puisi, vēl pagaidām neuzzina tādus smalkus ārzemju vārdus kā “gejs” vai “homofobija”? Vai tiks nokavēts uz viņa pirmo dzimumaktu ar citu puisi? Domāju, ka vecuma robeža viendzimuma attiecībām būtu jāpaceļ no 16 līdz 18 vai varbūt pat līdz 21. Nekas ar to nebūtu nokavēts, bet dotu laiku jauniešiem apdomāties, iemīlēties un atmīlēties, un palasīt grāmatas. Man pašai ir skolas vecuma bērni, kuriem es ļauju lietot vietni youtube.com. Es esmu ieslēgusi visus iespējamos režīmus, lai viņi vietnē nesadurtos ar bērniem nepiemērotiem materiāliem. Es ierakstīju arī vārdus, kuri nevar parādīties meklētājā (noskatījos instrukciju, kā to dara). Pirms mēneša ievēroju, ka mans 8 gadus vecais dēls skatās filmiņu par lego klucīšiem. Virs attēla bija uznirusi reklāmas josla ar nosaukumu “LGBT meeting”. Filmiņā par lego klucīšiem! Kā es šo reklāmu varu aizvākt? Kas tās ir par organizācijām, kuras tiek cauri ierobežotajam režīmam, lai ievietotu šādu saturu bērnu materiālos? Kādi ir šo organizāciju mērķi? Kur man ir jāstāv ar plakātu, lai pret to protestētu? Vēlreiz, ja gadījumā tas joprojām nav saprotams: LGBT laušanās izglītības sistēmā nozīmē tādu izglītību, kurā bērniem māca, ka nav nekādas ne morālas, ne sociālas atšķirības starp laulātību ar pretējā dzimuma cilvēku un dzīvošanu kā gejam, lesbietei, biseksuālim, transseksuālim vai citos seksuālās liberalizācijas atbalstītajos veidos. Es tam neticu, un tāpēc es neatbalstu šādu izglītības sistēmu.

Tikai rakstot šo eseju, es iepazinos ar Latvijas mākslīgās apaugļošanas likumu. 13. pantā par medicīnisko apaugļošanu teikts: “Medicīnisko apaugļošanu veic pēc heteroseksuāla pāra vai sievietes vēlēšanās, pamatojoties uz ārstniecības iestādei iesniegtu heteroseksuāla pāra vai sievietes rakstveida iesniegumu.”[7] Kad Vairas Vīķes-Freibergas laikā šo likumu izstrādāja, tad “pēc sievietes vēlēšanās” acīmredzami zīmējās uz vientuļām, izmisušām sievietēm, un mākslīgās apaugļošanas iespēja viņām tika atvērta, lai uzlabotu demogrāfiskos rādītājus. Man ir personīgi iebildumi pret mākslīgo apaugļošanu kā tādu, bet tiem šobrīd nav nozīmes. Manuprāt, likums ir jāmaina tā, lai mākslīgā apaugļošana būtu pieejama vienīgi stabiliem laulātiem pāriem. Tādējādi bērns piedzimtu un augtu ģimenē, kura iespējami atdarinātu dabīgo un bērnam pašu labāko kārtību.

LGBT organizācijas apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka viendzimuma kopībās augošiem bērniem klājas sliktāk. Bet kā tās to zina? ASV pētnieks Marks Regneruss veica pētījumu par bērnu labklājību, apsekojot 15 000 amerikāņu, un secināja, ka viendzimuma savienības ne tikai ir daudz nestabilākas un piedzīvo partneru maiņu, bet tajās augušie bērni atpaliek no tā dēvētajās “tradicionāli orientēto” ģimenēs augušajiem vairākos aspektos. Viņš raksta, ka spējis atrast tikai divas savienības, kurās bērni bija auguši ar tiem pašiem viendzimuma attiecībās dzīvojošiem pieaugušajiem visu savu bērnību.[8] Regneruss varbūt kļūdījās, varbūt pētījums nav veikts labi, es to nezinu, bet piesardzīgu mani dara fakts, ka viņam par šo atzītā žurnālā publicēto pētījumu oponenti mēģināja – lielā mērā sekmīgi – sagraut karjeru. Es neredzu, ka Rietumos šobrīd pastāvētu tāds stāvoklis, kādā varētu mierīgi un objektīvi šos jautājumus pētīt. Jau pašam šim faktam cilvēkiem, kuri ievēlēti par deputātiem un apņēmušies kalpot visai sabiedrībai, vajadzētu likt saprast, ka nepieciešams moratorijs jebkādām pārmaiņām ģimenes definīcijā un jaunu tiesību veidošanā.

Ģimenes saišu un radniecības sistēma ir pārāk sarežģīta, pārāk fundamentāla un pašiem cilvēkiem līdz galam neizprotama, lai to lauztu. Tā pastāv un valda gandrīz pirms-apzinātības līmenī. Tās tiesiskā atbalsta iznīcināšanai būs neparedzamas sekas.

Fundamentālas un tālejošas izmaiņas Civillikumā šobrīd tiek pasniegtas kā nenozīmīgi uzlabojumi – bez referenduma, aizbildinoties, ka tas būs pārāk dārgi. Saka pat, ka tiem iedzīvotājiem, kuriem kopdzīves likums personīgi neesot vajadzīgs, nedrīkstot dot vārdu šajā sarunā. Šis ir bīstams sofisms. Izmaiņas Civillikumā nav nekāds joks, un Latvijas likumi ir visu Latvijas iedzīvotāju darīšana.

[1] Skat. divu kristiešu Melisas un Gerija Ingrahamu liecību: https://www.youtube.com/watch?v=J2K0FIKspnA&t=74s. Varbūt nav pieklājīgi tā teikt, bet šie cilvēki pat ārēji izskatās pēc “homoseksuāli orientētiem”. Gadiem ejot, es ik pa laikam pameklēju tīmeklī, kā viņiem klājas. Viņi audzina divus dēlus un izskatās rāmi un laimīgi.

[2] https://likumi.lv/ta/id/90223-civillikums-pirma-dala-gimenes-tiesibas: 84.Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību.”

[3] http://www.justice.gouv.fr/art_pix/stat_Pactes%20civils%20de%20solidarit%E9_102017.pdf

[4] Jo īpaši dialogos “Protagors” un “Gorgijs”.

[5] https://www.theguardian.com/society/2017/oct/18/theresa-may-plans-to-let-people-change-genderwithout-medical-checks

[6] Skat. Wesley Hohfeld, Fundamental Legal Conceptions, W. Cook (ed.), New Haven: Yale University Press, 1919. Kā labu ievadu tiesību teorijā, jo īpaši dabīgo tiesību izpratnē un tās saistībā ar cilvēktiesībām, varbūt varu ieteikt: Ronald Dworkin, Law’s Empire, Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1986, kā arī John Finnis, Natural Law and Natural Rights, Oxford: Oxford University Press, 1980 (2011).

[7] http://likumi.lv/ta/id/58982-seksualas-un-reproduktivas-veselibas-likums

[8] Mark Regnerus, “How Different are the Adult Children of Parents Who Have Same-Sex Relationships? Findings From the New Family Structures Study”, Social Science Research, 41 (4), 2012, p. 752–770: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0049089X12000610?via%3Dihub.