Kaŗš miera laikā

Ata Kronvalda (1837–1875) raksts par karu miera laikā jeb kultūrkaru starp divām "partijām" — kalpināšanas partiju un brīvības jeb vaļības partiju. Raksts pirmoreiz publicēts 1870. gadā. Šeit pārrakstīts no 1937. gadā izdotas grāmatas "Kronvalda rakstu izlase", saglabājot tur ieturēto rakstību.

Cienījamie lasītāji, negribu šai brīdī jūsu domas griezt uz tiem atgadījumiem un notikumiem, darbiem un nedarbiem, kuŗus pēdējos laikos tuvumā un tālumā esam piedzīvojuši un ievērojuši. Viss tas mums vēl dzīvā atmiņā. — Gan dzirdam līksmi daudzinot, ka nu būšot, jeb ka jau esot pasaulē pastāvīgs miers izgādāts. Bet te neviļot šaujas prātā lapsa kūma, kas gailim reiz uz mūžīgiem laikiem noderēto mieru pasludināja, bet piemirsa, ka medinieks varētu būt it tuvu. Tādēļ lai ir mēs nepiemirstam, ka kaŗš tūlīt nav pavisam beidzies, kad kaŗavīru asins straumes zemnieku druvas un dārzus pašulaik vairs neslacina; jo tas īstais un nāvīgākais kaŗš turpretim tad tik sākas, kad kaŗavīru pulki pārnāk no asiņainām kaujas vietām, miera klēpī atdusēties. Par šo “kaŗu miera laikos” atļaujiet man šodien kādus pazīstamus novērojumus atgādināt. Pie šī kaŗa ir mēs esam līdzkaŗotāji. Bet kur kaŗš, tur daudz dūmu un putekļu, tā ka kaŗotāji paši nespēj vienmēr skaidri visu kaujas lauku pārskatīt. Vajag, labāka pārskata dēļ, uzmeklēt augstāku stāvokli, patiesi izredzīgu vietu priekš aplūkošanas. Šo stāvokli atronam vēsturē, kuŗa mums atklāj visas aizsegas, ko prāta vienmuļības mīļotāji izauduši no sevmīlības plēkām.

Turēsimies pie vēstures. Un šī mums liecina, ka minētais “kaŗš miera laikā” no pat seniem laikiem, proti, no tiem laikiem sākoties, kur cilvēku prāts un viņu gādāšana un cīnīšanās pacēlās daudzmaz pāri par ikdienišķas maizes rūpēm, sniedzas līdz mūsu dienām. Proti, kad vēstures ziņas par mazām un lielām, senējām un tagadējām Eiropas valstīm uzmanīgi izklausīdamies nosveram, tad atronam, ka valstu iekšķīgā dzīve vijas un tinas, caurcaurīm ņemot, ap divējādas cīnīšanās karogiem, tas ir: mēs atronam cilvēku valstīs divējādas partijas, kuŗas katra izdalās dažādās šķirās un nodaļās, tā ka abējo cīnīšanās cita pret citu laistās ļoti raibās krāsās. Katra partija cīnās pēc virsrocības. Un ja vienai izdodas uz kādu laiku kādā valstī virsroku iegūt, tad tāpēc otrējā pavisam neaizmirst, un tādēļ saprotams, ka šo partiju cīnīšanās, kas brīžiem karsta, brīžiem remdena, gan klaja, gan slepena, tā sakot ne mūžam pavisam nenorimst, lai gan dažreiz šķietas, it kā prāta vienādība un saldais miers pār visu valsti lidinātos. Šis nu ir tas “kaŗš miera laikos”.

Bet kādas tad nu ir šīs partijas? Caurcaurim ņemot un uz katras partijas nodaļu un šķiru laistošām krāsām še nekādu svaru nelikdami, varam tā sacīt: Mēs atronam cilvēku valstīs, pirmkārt, tādu partiju, kuŗa grib visu labumu, kas vien tik caur cilvēku sabiedrošanos pilsētās, draudzēs un valstīs varētu izcelties, vai nu vienai dzimtij jeb familijai, vai tik vienai izredzētai ļaužu kārtai piešķirt. Tos visus pavalstniekus viņa uzskata tika par sava labuma kalpiem jeb vergiem. Ka cilvēki nav dzimuši kalpināšanai jeb verdzināšanai, to šī partija zina gan, bet viņa pārliecināta, ka īstie cilvēki tik pie izredzētās kārtas locekļiem atronami. Tādēļ varot zemākās ļaužu kārtas kalpināt, un tādēļ nosauksim šo partiju par kalpināšanas partiju. Pēc šīs partijas domām, piekrītot garīgā gaisma, laicīgā bagātība un valdīšanas un tiesnešu amati sevišķai pavalstnieku kārtai — jau pēc viņas dzimuma.

Tais valstīs, kuŗās kalpināšanas partija dabūn uz kādu laiku pilnīgu virsrocību, ļaudis iegrimst aplamā māņu ticībā, tur ronas netaisnas tiesas, ļaužu nabadzība un garīgā tumsība, tur izaug niknām zālēm līdz daudz un dažādi netikumi, kā: verga prāts, suniska bailība un liekulība, neuzticība, padošanās miesas kārumiem, laulātās kārtas apgānīšana, tēva un mātes nicināšana, tur izdziest tēvu zemes mīlestība, un apspiestu un savaldzinātu ļaužu prāts rūgtin rūgst un nesas uz atriebšanos pret spaidītājiem u. t. pr. Caur dumpja sacelšanu un caur otrās partijas pastāvīgu, nepiekusušu cīnīšanos mēdz tad kalpināšanas partijas vara atkal sašķīst. Tādu otrās partijas uzvarēšanu redzam pie romnieku valsts ceturtā gadu simtenī priekš Kristus dzimšanas. Pat ja otrā partija nespēj pie virsrocības kļūt un ja turpretim kalpināšanas partija visai ilgi valsts spēkus nopuijā, tad tāda valsts vara pēdīgi pat caur mazu grūdienu no ārpuses sagāžas un izirst kā kāds izpuvis koks, ko vējš sadragā. Tā sabrūn lielā romnieku valsts 476. gadā pēc Kr. dzim. No šīs milzīgās valsts drupām izcēlās daudz mazāku valstu, kuŗām katrai bija pamīšus savs sevišķs liktenis nolemts caur tās partijas garu, kuŗa uz kādu laiku piekļuva pie virsrocības.

Otrā partija, ko atronam katrā valstī, kur izceļās “karš miera laikos”, rūpējas un gādā par to, ka lai ļaužu sabiedrošanās augļi nāktu visiem pavalstniekiem par labu, lai gan ne it vienādā mērā, tad tak pēc ikkatra pavalstnieka patiesīgā nopelna. Šī partija pārliecināta, un tādēļ viņa arī māca, ka cilvēkiem būs vaļīgi savus Dieva dotos spēkus valkāt un izlietot nevien sev, bet visiem pavalstniekiem par labu. Tāpēc nosauc šo partiju par vaļības jeb brīvības partiju. Ja šī vaļības partija kādā valstī dabūn virsroku, tad tur ar laiku izceļas: cilvēcīga vaļība jeb brīvība, skaidrāka Dieva atzīšana, taisnas tiesas, tur uzzeļ ļaužu bagātība un garīgā gaisma, tur izplaukst zinātnības un mākslas, tur uzzied dažādi grezni un diženi tautas likumi, kā drošs un taisns vīra prāts, liekulības un verga prāta nievāšana, tur valda uzticība, savaldīšanās miesas kārumos, neaptraipītas laulātās kārtas cienīšana, tēva un mātes cienā godā turēšana, tur atspīd slavenos darbos tēvu zemes mīlestība, ļaudis mācās savas tiesības saprast un nosvērt un savus pienākumus izpildīt, tā kā tas prātīgam cilvēkam pieklājas, un apgaismots un izdailēts ļaužu prāts nesas uz pateicību pret tiem vīriem, kuŗi priekš ļaužu miesīgās un garīgās labklājības savus sviedrus nav taupījuši; un tiem labklāšanas gādniekiem, kuŗi dzīves grūtības pret kalpināšanu gan cīnīdamies jau pārcietuši, guļ vēsā kapā, tiem tad ļaudis ceļ staltas un brangas piemiņas zīmes, jeb skandina viņu slavu skaņās tautas dziesmās bērnu bērniem par mācību.

Tādu valsts būšanu redzam pie senākiem grieķiem ap Perikla laikiem, proti, jau kādi 400 g. pirms Kristus piedzimšanas, gandrīz ap to pašu laiku, kad Romā vaļības partija virsrocību patlaban beidza izkaŗoties. Bet kad tādā valstī kalpinātāju partija vai nu pamazām, vai caur piepešu uzbrukšanu, vai caur pašu pavalstnieku neomību un aplamību atkal piekļūst pie virsrocības, tad ir šādai valsts būšanai ar visiem saviem augļiem jāiet bojā. To redzam pie tiem pašiem grieķiem, kuŗus nupat pieminējām. Proti, grieķi pazaudēja caur aplamu asinskaŗa vešanu un vareniem uzmācējiem savu vaļību jau 146. g. priekš Kr. piedz., un tika pēc tam gandrīz divi tūkstoši gadi kalpībā vārdzināti un mērdēti. Grieķiem gan atkal mūsu laikos (priekš kādi 40 gadi) izdevās ar Krievijas piepalīdzēšanu savu vaļību, savu tēvu zemi no kalpinātāju rokām izkaŗot, bet viņi caur negantiem kalpināšanas nedarbiem tagad vēl tik noguruši un notvīkuši, ka lai gan vaļību sev izkaŗojuši, tomēr īsā vaļības laikā vēl nespēj vaļības greznākos augļus lielākā mērā izaudzināt. Kas tagadējos grieķus tuvāk salīdzina ar tiem grieķiem, kuŗi Perikla laikos tai pašā zemē, apakš tās pašas saules dzīvoja, tas viņus nemaz negrib par īstiem grieķiem uzskatīt. Tādus briesmīgus augļus atnes kalpināšanas partija!

Te nu varētu jautāt: kādas tautas, kādas ļaužu kārtas jeb kādi cilvēki pieder sevišķi pie šīs un kādi atkal sevišķi pie otrās partijas? Par to liecina cilvēku darbi, kuŗus mums vēsture uzzīmējusi. Pasaules vēsture ir tādēļ arī par pasaulsoģi iesaukta, jo taisni tiesu spriezdama par cilvēkiem, vēsture gan nolād, gan svētī cilvēku darbus pēc nopelna. Un pie vēstures liecības turēdamies, atronam, ka nav nekāda sevišķa tauta uzejama, kuŗas visi dēli caur visiem gadu simteņiem būtu turējušies it sevišķi vai nu pie vaļības partijas vien, jeb pie kalpināšanas partijas vien. Vēsture liecina turpretim, ka pat Eiropas visslavenāko tautu dēli pa daļai pie vienas, pa daļai pie otras partijas turējušies un vēl turas. To tik vēsture uzrāda, ka dažu tautu un ļaužu kārtu prāts nesas jo vairāk uz kalpināšanu nekā citas kārtas.

Tādēļ tad nu saprotams, ka arī latviešu tautas dēli var pēc savas cenšanās tā izšķirties, ka citi turas pie kalpināšanas, citi turpretim pie vaļības partijas, jeb pie viņu šķirām un nodaļām. Nav ko brīnīties, ka pie mums arī dažādība daudzmaz manāma, caur ko lielāka garīga cīnīšanās izceļas. Arī pie mums cēlies tas “miera laiku kaŗš”, jo tagad tam vajadzēja izcelties pēc cilvēku dabas un vēstures likumiem.

Bet ja nu tas pieauguša cilvēka vaļā stāv, pie kalpības vai vaļības partijas turēties, tad jājautā, kas viņus uzskubina un pārliecina, lai pie šīs un ne pie otrās partijas piedalās un turas, jo diviem tādiem kungiem tak nevar viens reizē izkalpot. Tie ļaudis, kas tomēr kažoku prot uz labo un kreiso pusi valkāt, nav citā cienā turami, nekā nedzīvs materiāls, kas pats darbu neizdomā, pēc paša prāta neizstrādā. Un tie bezdibeņi, kuŗi teicas un domā, ka ne sunim, ne kaķim par labu neko nepūlēties, tomēr strādā vai nu vienai, vai otrai partijai par labu, nezinādami, nemanīdami un dažreiz negribēdami. — Ja nu mēs še tik uz tiem cilvēkiem skatāmies, kuŗi ar pilnu apziņu uzņem kādu cīnīšanās ceļu, tad varam tā sacīt: uz kuŗu pusi pieauguša cilvēka prāts nesas, to pašķiŗ tēva un mātes mācību un viņu priekšzīme vārdos, darbos un tikumos; skolu un baznīcu garīgie apkopēji; maizes un darba devēju prāts; valdības iestādījumi; literātūra un ļaužu sadzīve. Tādēļ katra partija nodarbojas tēva un mātes un maizes devēju prātu locīt uz savu pusi, skolu un baznīcu apmeklētājiem iepotēt savu garu; literātūru, sevišķi laikrakstus, tā pārvaldīt un vadīt, ka vadošās partijas prātu lai katrs lasītājs pamazām atzītu; gādāt par valdības iestādījumiem, kas partijas virsrocību lai stiprina un aizliedz visu, kas otrās partijas garu ļaužu sadzīvē modinātu un spēcinātu.

Tā tad noprotam, kādēļ šis “kaŗš miera laikos” patiesi cilvēku valstīs pastāv un caur kādiem cēloņiem viņš gan klaji, gan slepeni top vests. Bet kuŗa partija tā labākā un priekš katra cilvēka, kas “pēc Dieva ģīmja” radīts, arī tā pieklājīgākā, par to cilvēki spriež dažādi. Citādi tie turētos visi pie vienāda gara centieniem. Ja mēs partiju dalībniekus apvaicājam, tad abējup katrs uzslavē savas partijas centienus par tiem visderīgākiem un vislabākiem. Un tomēr abas tak nevar būt vienādi labas, jo cīnās taisni viena pret otru. Partiju dūmos taisnu spriedumu par katras partijas vērtību nevarēdami sagaidīt, uzmeklēsim ir še svabadu un izredzīgu stāvokli. Pacelsimies pāri par partijām un nosvērsim tad abējo partiju cīnīšanās sekmes, vērā paturēdami to, ko ikkatrs cilvēcīgi uzaudzināts un izdailēts cilvēks gan senos, gan tagadējos, tik kristītos, kā pagānu laikos spriež par cilvēku darbiem.

Mums pazīstami dažādi cilvēki — un mūsu spriedums par viņiem arī dažāds. Mēs katru cilvēku, kuŗa domas un darbus jo tuvāk pazīstam, nosveŗam neviļot pēc viņa tikumiem un netikumiem. Tā tad mūsu spriedums mērojas pēc tā tiklības lieluma, kādu mēs pie jebkura cilvēka vārdiem un darbiem atronam. Kur redzam vientiesīgu un godīgu prātu, vai nopietnību uzņemtā amata izpildīšanā, kur atronam labprātīgus un šķīstus darbus un gādāšanu par trūkuma cietējiem, kur ievērojam drošu un pastāvīgu cīnīšanos pēc gaismas, patiesības un taisnības, kur parādās krietnos darbos tēvu zemes mīlestība: tur sajūtam sirdsprieku un izrādām, kā spēdami un prazdami, savu labpatikšanu. — Bet kur redzam slinkumu, miesas kārtību, viltību un liekulību vai nopērkamu verga prātu, kur atronam tīšus nevainības un pārestības darbus, kur ieraugām nevainības un mazspēcības vajāšanu, kur redzam tēvu zemes aplaupīšanu, sašķelšanu vai pārdošanu: tur noskumst mūsu dvēsele; mēs sajūtam īgnumu un dusmas pret tādiem ļaunumiem, un parādām cik spēdami un prazdami savu — nepatikšanu. Uz ja kāds ir mācījies nevien par citiem daudzmaz taisni spriest, bet arī par sevi pašu, tad viņš sava paša prātu, savas dažādās domas, savus dažādos centienus un darbus pēc tiklības mēra taisni nosvērdams, lēti samanīs, ka par viņa paša dažādām domām, dažādiem darbiem — dažādi jāspriež, proti, dažas pašu domas, dažus paša darbus atzīstam gan par labiem, bet dažus arī par ļauniem — lai arī citam nevienam to nesacītum.

Bet tāda cita cilvēka un sevis paša apspriešana pēc tiklības mēra neatronas tikai mūsu laikos un mūsu ticībā vien. Pēc tiklības mēra ir novērtējuši cilvēkus jau paši pagāni sensenos laikos. Vēstures liecības mūs pārliecina, ka cilvēki jau toreiz tiklības mēru un svaru pazinuši, kad tie tikumus pašus vēl neprata ikkatru ar sevišķu vārdu nosaukt, jo tie jau toreiz pratuši izšķirt ļaunus cilvēkus no labiem. Nekur un nekad nav pilna prāta cilvēks ar taisniem pabalstījumiem liecinājis, ka tautu apgaismotāji un labdaŗi esot vienādā cienā godā jātur ar tautu vajātājiem un kalpinātājiem; tā ka neviens cilvēcīgi izdailēts vīrs nesacīs, ka Romas ķeizars Nerons un Spānijas ķēniņš Filips II stāvot pēc tiklības mēra vienādā augstumā ar Romas ķeizaru Trajānu un Krievijas ķeizaru Aleksandru. Neviena neapmulsināta tauta nav drošu cīnīšanos tēvu zemei par labu tādā pašā necienā turējuši, kā gļēvu pārdevēja prātu. Jeb vai patiesi kur kāds pie pilna prāta cilvēks atronams, kas Jūdasu Išariotu tik pat cienīs, kā slaveno grieķi Lēonidu? Bet tālāk! — Arī tas visutaisnākais tiesnesis tak ne mūžam ar skaistiem vārdiem neizsacīs, ka netaisnas tiesas tādu pat godu pelna kā taisnas tiesas. Viņš turpretim ļaužu priekšā raudzīs savus netaisnos spriedumus kaut kā attaisnot, un caur to tik jo skaidrāk pierādīs, ka ir netaisnais nedrīkst taisnības godu un svaru cilvēku priekšā noliegt. Un tie visbargākie ļaužu verdzinātāji zināja gan, ka vaļības tautām daudz stiprāks tiklības spēks, nekā jebkuŗai verdzinātai tautai. Tādēļ viņi svabadas un vaļīgas tautas lūkoja saskaldīt jo smalkākos gabalos un viņam kaldināt jo stiprākas vergu ķēdes, jo vairāk varmākiem savas pašu netiklības zemuma dēļ bija jābīstas tiklības spēka.

Ja nu še atgādāmies, kādas sekmes priekš tautām izaudzina vaļības un kādas atkal kalpināšanas partiju cīnīšanās, tad redzam, ka nav vis nu tik izjūdījams, kuŗa no viņām tā laba darītāja un kuŗa tā ļauna izaudzinātāja. Jo par to, kas ļauns un kas labs, ir jau spriedušas visas tās tautas, kuŗu ticības mācības atronams kaut kāds sajēgums no “Dieva un velna” jeb no “labā un ļaunā gara”. Tie viskrietnākie vīri gan no pagānu tautām, gan no kristītiem laikiem nešaubīgi apliecinājuši, ka vaļības partija strādā un cīnās pēc cilvēku cilvēcīgās dabas likumiem, Dieva lēmumu izpildīdama, kamēr kalpināšanas partija tīšu prātu grēko pret cilvēcīgās dabas likumiem un tādēļ aplami, bet velti ļaunā prātā nopūlējas iznīcināt Dieva lēmumu par cilvēkiem. Bet tas mums vienmēr prātā un vērā jāpatur, ka tādēļ jau tūlīt ļaunais gars neiznīka pie it visiem tautas locekļiem un uz mūžīgiem laikiem. Tās kalpināšanas partijas gars nav vēl, diemžēl, ne šo baltu dien’ pavisam izdeldēts, lai gan daudz valstis viņam dienu no dienas rokas jo cietāk saista, tā ka vaļības partija caurcaurim ņemot, patiesi dabūn pamazām svarīgu virsrocību cilvēku valstīs.

Bet ja nu tas tiesa, ka vaļības partijai arī jādabūn pēdīgi paliekamā virsrocība, tad tak to daudzmaz vajadzētu redzēt pie līdzšinīgā tautu un valstu likteņa, jo cilvēku tautas cīnās šai miera laiku kaŗā jau diezgan ilgi. Vēsture arī še mums var atbildi dot. Kad aplūkojam Eiropas tautu likteni priekš un pēc Kristus dzimšanas vispārim, tad vēsture liecina, ka caurcaurim ņemot, Eiropas tautas trejādus laikus jeb trejādu likteni jau piedzīvojušas. Pirmkārt, ir bijuši laiki, kur visā valstī, tā sakot, vienai dzimtij jeb familijai piederēja viss gods, visa manta, visa gaisma, vara un taisnība. Šīs dzimts galva bij arī visas valsts galva, kam vārdā ķēniņš jeb karalis. Tiem citiem pavalstniekiem gan bija pienākumi un karaļa žēlastība, bet nevis īpašas tiesības, nedz lielāka manta, nedz valdīšanas vara. Tā bij tautu pirmatnes laikos, kuŗus varētu gan par tautu bērnības gadiem nosaukt, bet nevis tos vēlākos.

Pēc šiem pirmatnes laikiem izcēlās vēlāk citādi laiki. Proti, prāta gaisma sāka daudzmaz izplatīties starp tautas locekļiem un caur uzcītību, taupību un uzmanību pavairojās manta un piederumi jau pie vairāk pavalstniekiem. Karaļi, kaŗus vedot, ievēroja zirga un jātnieka svaru un vajadzību toreizējos kaŗos. Un caur to izcēlās zirdznieki pie lielāka goda un svara un arī pie lielāka zemes īpašuma, nekā tās citas ļaužu kārtas. Tā izcēlās valstī sevišķa kārta, proti, jātnieku jeb muižnieku kārta. Bet šai vienai ļaužu kārtai, pie lielāka svara kļūstot, bij karaļa svaram valstī jāpamazinājas. Tais laikos, priekš Kristus dzimšanas, muižnieku kārta mēdza ar laiku karalim visu līdzšinējo valdību atņemt un karalistes jeb karaļa valdības vietā republiku iecelt. To redzam pie seniem grieķiem. Kristīgos laikos tas jo retāk notika, jo valstību plašums paģērēja sevišķu valdības serdi jeb centru, un romnieku ķeizarus atminot, ļaudis turēja tagad savu karali par jo cienīgu. Tomēr viena daļa no senākās karaļa varas pārgāja uz muižnieku kārtu. Šie nu bij tie “vidējie laiki”, kur jau laba tiesa no pavalstniekiem, proti, muižnieku un bruņinieku kārta, varēja piekļūt pie lielāka zemes piederuma un lielākas mantas, pie pilnīgākām tiesībām un stiprākas varas. Bet pavalstnieku lielākā daļa, diemžēl, vēl nosmaka sūrā kalpībā jeb dzimtbūšanā.

Pēc šiem “vidējiem laikiem” izcēlās “jaunākie laiki”. Proti, lai gan vidējos laikos pilsētas kļuva nežēlīgi spiestas un aplaupītas caur garīgiem un laicīgiem augstmaņiem, tomēr viņām izdevās caur stipru sabiedrošanos savus uzmācējus pārspēt un pamazām piekļūt pie miera laiku cīnīšanās. Kad nu pilsētas caur amatu kopšanu un tirgošanos bij pie turības un bagātības kļuvušas, un kad caur šaujamā pulveŗa atrašanu senējā kaŗa vešana pārgrozījās, ka jātnieku jeb bruņinieku līdzšinīgais svars kaŗā pamazinājās, un kājnieku pulki turpretim savu lielāko derību pierādīja, tad ap Lutera laikiem izcēlās īsti nāvīga miera laiku cīnīšanās starp pilsētniekiem un muižniekiem. Pilsētnieki cīnījās pēc skolām, pēc pilnīgām tiesībām un piederumu drošības. Caur to bruņinieku kārta daudz pazaudēja no savas līdzšinējās varas. Caur pilsētu priekšzīmi pamodināta un paskubināta, uzsāka arī zemnieku kārta tādu pat cīnīšanos pēc svabadības un turības, pēc gaismas un taisnības. Un tā tad nu jau kādi 400 gadi pagājuši, kamēr šis “kaŗš miera laikos” daudz Eiropas valstīs sacēlies, bet vēl viņš nav pavisam beidzies. Bet to mēs gan redzam, ja “jaunākos laikos” vaļība un turība, gaisma un taisnība aplaimo daudz vairāk pavalstniekus nekā senos pirmatnes un nekā “vidējos laikos”. Vaļības partijas cīnīšanās un sekmes liecina, ka viņas virsrocība no seniem laikiem līdz mūsu dienām augtin augusi un pēc gadu simteņiem arvien pilnīgākos spēkos pieņēmusies.

Arī pie latviešu tautas “jaunākie laiki” manāmi. Tādēļ saka pazīstamais latviešu tautas draugs, pazinējs un cienītājs, proti, Bīlenšteina kungs: “Tagad ceļas latviešu tauta. Viņa ceļas mantā pēc klausības laikiem, caur zemes rentēšanu, caur māju pirkšanu. Viņa ceļas brīvībā pēc dzimtbūšanas laikiem, caur visādiem valdības likumiem, kas ļaužu kārtas valstī līdzina un visiem labprāt novēl savus Dieva dotos spēkus valkāt ir sev, ir brāļiem par labu caur jauno pagasta ierikti, kas zemniekus izved no bērna būšanas. Viņa ceļas gaismā pēc tumsības laikiem caur skolām, kas pašā sākumā taču spēcina tautas garu, caur laikrakstiem un caur grāmatām, kas apiet viscauri un vairo pasaules un debess lietu atzīšanu un saprašanu. Viņa ceļas savā tautībā pēc tā gara, kas tagad aizņem visas pasaules tautas un ko it neviens no mūsu robežām neaizgaiņās.”

Bet ja nu mūsu tauta patiesi ceļas mantā un vaļībā, gaismā un tautībā, tad saprotams, ka arī latviešiem jāuzņem miera laika cīnīšanās; jo nedz mantas un vaļības, nedz gaismas un tautības novēlēšana jeb atļaušana vien — iespēj tautu augstākā godā pacelt. Nu mums vajag pašiem ar sviedriem savā vaigā visas vaļības laiku dārgās rotas sev izkaŗoties, izpelnīties, jo tās mums nespēj neviens cilvēks kā tādu miesīgu mantu dāvināt. Tādēļ ir gan ko priecāties, ka starp latviešiem šur tur jau uzsāk nopietni ķerties pie šī miera laika kaŗa izvešanas pret kalpināšanas centieniem un sakrātiem nikniem augļiem. To mana pie latviešu literātūras, viņu sadzīves un pa daļai arī pie latviešu skolām, ka latvieši sāk atģist, kas tiem darāms, sāk saprast, kādas tiesības tiem uzļautas un kādi pienākumi tiem jāizpilda. Viens no mūsu svētākiem pienākumiem ir: savus parādus nomaksāt. Un parādnieki mēs jau esam, kaut jel jauni sācēji pie vaļības laika darbiem. Saprotams, ka tas priekš latviešiem arī neklājas, kas priekš nevienas “veselas” tautas neklājas. Bet senie bēdu laiki ar saviem dzimumiem pagājuši un iznīkušie, par tiem izlej vēsture svētīšanas vai soda straumes. Mēs jau atrodamies “jaunākos laikos”. — Gan liecina jau Katlakalnā Merķelim celts piemiņas akmens, ka latvieši sāk maksāt savus parādus. Bet ir gan vēl ko nosarkt, kad ievēro, cik daudz pat no “skolotiem” latviešiem nezina ne pie vārda nosaukt tos vīrus, kuŗi priekš mums izpelnījuši un izkaŗojuši vaļības ēkas pamatus un kuri sējuši vaļības laiku augļu dīgstošās sēklas. Cik te vēl mūsu skolām un biedrībām, mūsu zemākai un augstākai literātūrai ko strādāt, gādāt un mācīt! Bet dažas tagadējo laiku zīmes ievērojot, var spriest, ka latvieši, savai atspirgšanai pieņemoties, gadu no gada mācīsies, izpratīs un iespēs ar laiku jo pilnīgāk izpildīt tos pienākumus, kuŗus tie uz sevi ņemas pie mantas un vaļības, pie gaismas un tautības kļūdami. Šodien gan vēl nevar sacīt: Tad ta vīri pie gatava, jo vēl nav nekur gatavs, mēs vēl pirmie sējēji “miera laiku kaŗa darbos”.

Vaļības un tautības, gaismas un patiesības cīnīšanos uzņemdami, mēs pieliekam savas rokas pie nopietnāka, sūrāka un gŗūtāka darba, nekā mums dzimtbūšanas laikā kaut kad varēja uzticēt un uzlikt. Kā sācējiem mums būs būt modriem un čakliem, izmanīgiem un uzticīgiem; mums būs būt vienmēr nomodā, lai šī laika vispārīgās labās un ļaunās laika zīmes lēnā prātā un pareizi nosveŗam, lai spējam izšķirt zieda krāsas laistīšanos no vesela augļa kodola, izpaustos un izslavētos melus no mūžīgās patiesības. Mums jāievēro tagadējo tautu un cilvēku domas un darbi, bet arī sava paša sirds un apziņa. Tikai tad mēs izaudzināsim un sakrāsim vaļības laiku greznos brangos augļus. Šāda lai ir mūsu ticība un cerība.

Lai gan arī šinīs dienās vēl redzējām, ka kalpinātāju partija Eiropā daudzās vietās nežēlīgi un draudīgi cīnās pēc senākās virsrocības, tad tādi centieni un nedarbi tak nevar maldināt mūsu palaišanos uz cilvēka cilvēcīgo darbu; nevar pamazināt to ticību, ka patiesības visvarenībai pēdīgi pienāksies virsroka; tie nevar izdeldēt mūsu ticīgo un nešaubīgo turēšanos pie cilvēka vissvētākām pārliecināšanām; tie nespēj atcelt vēstures taisnos spriedumus par cilvēku līdzšinīgiem darbiem. Mūsu dienu “ļaunās laika zīmes” nespēj slāpināt mūsu cīnīšanās pastāvību, nespēj mums to cerību laupīt, kuŗu mēs, uz taisniem pamatiem stāvēdami, nākotnes dēļ it pareizi savās krūtīs nesam un audzinām.

Jo mūsu laiku bēdīgie notikumi izcēlušies caur tiem nedarbiem, kuŗi cilvēka nedabu labprāt ieceltu viņa īstās dabas vietā. Tādi centieni un darbi piedzimst vienmēr, cilvēku sevmīlībai pārbriestot, un apmānītie un apmulsinātie ļaudis piepalīdz diezgan žigli viņus šur tur pastrādāt. Ka tādi pretdabīgi centieni arī mūsu laikos vietām lieliskā un nedzirdētā mērā drīkstēja un varēja sacelties, tas noticis caur dažādiem bēdīgiem sajaucieniem un caur nožēlojamu nesapratību. Bet tādēļ lai nenogurstam pie vaļības un patiesības karoga stāvēdami! Lai gan ļauni un sevmīlīgi cilvēki atkal šur tur iedrošinājušies iznīcināšanas kaŗu sacelt pret neizdeldējamiem cilvēka dabas likumiem; tomēr tie savu nolūku nemūžam nepanāks. Nekāda pārgalvība, un lai viņai būtu tā vislielākā pasaules vara uz kādu laiku rokās, tomēr nespēs visa cilvēka dzimuma mūžīgo, dievīgo īpašību iznīcināt. Var gan mēģināt cilvēcības attīstīšanās skrituli pieturēt vai ačgārni grozināt. Mēs zinām, ka tādi nedarbi jau dažreiz pamēģināti, bet tie nekad nav tās īsti cerētās sekmes atnesuši un apsmieklu pīšļos putin izputēs arī uz priekšdienām visi tādi nedarbi, lai tos uzsāktu kas uzsākdams. Pagājušo laiku vēsture tak skaidri liecina, ka cilvēku īstais, dievīgais tikums jau spējis pārciest tos vissīvākos pārbaudījumus, un ka viņš tad pēc atspirgšanas laika arvien jo spodrāks un spēcīgāks izcēlies iz tiem pīšļiem, kuŗos negantība viņu bija iegrūdusi, cerēdama viņu sagānīt jeb mūžīgi noslāpināt — caur tīšiem noziedzības darbiem. Vaļības izkaŗotāju skaits augtin aug un ka tādēļ turība un gaisma, taisnība un patiesība cilvēku valstīs vairot vairojas — caur “kaŗu miera laikos”.

1870.