Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi

Patriks Denīns

No trim vadošajām 20. gadsimta ideoloģijām – fašisma, komunisma un liberālisma — saglabājusies ir tikai pēdējā. Gandrīz neviens no liberālisma arhitektu un radītāju solījumiem nav piepildījies. Tas ir radījis savdabīgu situāciju, kurā liberālisma piekritēji mēdz aizmirst, ka tā ir ideoloģija, nevis dabisks cilvēces politiskās evolūcijas galapunkts.

Patriks Denīns savā provokatīvajā grāmatā apgalvo, ka liberālisms ir balstīts pretrunās: tas sludina vienlīdzīgas tiesības, vienlaikus veicinot nesalīdzināmu materiālo nevienlīdzību; tā leģitimitāte balstās vienprātībā, tomēr tas attur no pilsoniskajām saistībām par labu privātumam; un, tiecoties pēc individuālās autonomijas, tas ir radījis visplašāko un visaptverošāko valsts iekārtu cilvēces vēsturē. Liberālā valsts paplašinās, lai pārvaldītu gandrīz visus dzīves aspektus, bet pilsoņi valdību uzskata par tālu un nekontrolējamu varu, kas tikai paplašina viņu bezspēcības sajūtu, nemitīgi attīstot “globalizācijas” projektu. Vienīgās drošās tiesības šodien pieder tiem, kuri ir pietiekami bagāti, lai aizsargātu sevi un savu autonomiju, kas ietver tiesības uz īpašumu, vēlēšanu tiesības un ar tām saistīto pārstāvības iestāžu kontroli, reliģisko un vārda brīvību. Pieaugošā atšķirība starp liberālisma pretenzijām un realitāti aizvien vairāk rada šaubas par šīm pretenzijām, nevis uzticēšanos, ka plaisa tiks mazināta.

Denīns brīdina, ka tie nav virspusēji trūkumi, bet gan raksturīgas iezīmes tādai sistēmai, kuras panākumi izraisa tās sairumu. Liberālisms ir cietis neveiksmi nevis tāpēc, ka tas bija nepilnīgs, bet gan tāpēc, ka ir bijis uzticīgs pats sev. Tas ir cietis neveiksmi, jo ir guvis panākumus, un tā iekšējā loģika un pretrunas ir kļuvušas acīmredzamākas. Politiskā filozofija, kas tika aizsākta, lai veicinātu lielāku vienlīdzību, aizstāvētu dažādu kultūru un uzskatu plurālismu, aizsargātu cilvēka cieņu un, protams, paplašinātu brīvību, praksē rada milzīgu nevienlīdzību, uzspiež vienveidību un homogenitāti, veicina materiālo un garīgo degradāciju un grauj brīvību. Tā vietā, lai draudošu katastrofu uzskatītu par pierādījumu, ka nespējam sasniegt liberālisma ideālus, mums drīzāk skaidri jāsaskata, ka tā radītais posts ir tiešas tā panākumu sekas. Aicināt ārstēt liberālisma izraisītās slimības, piemērojot vēl liberālākus līdzekļus, ir tas pats, kas liet eļļu degošā ugunī.

  • Sērijas zinātniskais redaktors: Raivis Bičevskis
  • Literārā redaktore: Agnese Irbe