- gada 6. decembrī Juridiskās komisijas sēdē deputāts Gunārs Kūtris, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, dalījās ar dažām zīmīgām atziņām, kas kliedē daudzu aktīvistu izplatītus maldus par Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma ignorēšanu vai nepildīšanu.
Cienītie kolēģi!
Es pievērsīšu uzmanību vispirms — mēs šobrīd daudz kur strīdamies par to, vai izpildīt vai neizpildīt Satversmes tiesas spriedumu. Satversmes tiesas spriedums bija par Darba likumu, konkrēto pantu. Satversmes tiesas sprieduma rezultatīvajā daļā ļoti precīzi ierakstīts, ka konkrētā Darba likuma norma — apstrīdētā norma — zaudē savu spēku noteiktajā datumā, un likumdevējam bija jāsakārto šī situācija. Likumdevējs šo situāciju arī sakārtoja.
Daudzi saka tā, ka jāizlasa Satversmes tiesas likuma 32. pants, tur 2. daļā rakstīts, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visiem un jāievēro. Tātad Satversmes tiesai ir jāsniedz konkrētās normas interpretācija. Bet Satversmes tiesa šajā spriedumā, kurā ir sniegusi savu Satversmes 110. panta interpretāciju, skaidrojot par šo ģimeni, šajā lietā skatot, neatzina, ka kaut vēl kaut kāda cita norma nav spēkā saistībā ar šo 110. pantu. Tikai par Darba likumu. Un tas bija Satversmes tiesas viedoklis pēc būtības, ka likumdevējam kaut kad ir jāsakārto jautājums par šo ģimenes izpratni, lai varētu notikt šo … ģimenes aizsardzības jautājums.
Tātad, pirmām kārtām Satversmes tiesa nenoteica likumdevējam konkrētu datumu, kādā šis jautājums ir jāregulē.
Otra lieta. Jau kopš konstitucionālo tiesu vēstures austriešu jurists Kelzens (Hans Kelsen) ir atzinis, toreiz teica, un visas tiesas pie tā pieturas, ka konstitucionālās tiesas ir negatīvais likumdevējs. Proti, konstitucionālā tiesa var atzīt kādu likumu par spēkā neesošu, bet konstitucionālā tiesa nevar noteikt, kādu likumu likumdevējam pieņemt.
Šajā gadījumā es piekrītu Laviņa kunga viedoklim, un to teiks vairāki konstitucionālo tiesību eksperti, ka šajā gadījumā Satversmes tiesa ir pāršāvusi nedaudz pār strīpu, izvirzot prasības, kādam, kam vajadzētu būt Latvijas likumā noregulētam.
Šādos gadījumos, ja tiesa pārkāpj savu kompetenci… Protams, ka nav jāignorē tiesas spriedums — tas ir jāuztver ar izpratni, bet ir valstis, kur šādos gadījumos likumā nosaka kādu stingrāku regulējumu. Proti, nevar trīs valsts varas atzari iejaukties otras varas kompetencē. Kā šodien likumdevējs, arī pagājušā komisijas sēdē — mūsu Juridiskais birojs norādīja, ja mēs šo normu pieņemsim, mēs iejauksimies Ministru kabineta kompetencē.
Tas pats ir arī ar likumu pieņemšanu. Satversmes tiesa var norādīt, kur ir nepilnības likumos, mēs varam par to diskutēt un spriest, bet forma, kā mēs to izlemsim, tā ir mūsu kompetencē — likumdevēja kompetencē.
Otra lieta. Satversmes tiesā ir pieminēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) un arī Eiropas Savienības tiesas atzinumi. Un arī Palčevskas kundze vispārīgi šodien pieminēja, ka ECT norāda, ka jābūt, bet atvainojiet. ECT nevienā spriedumā nav pateikusi, ka valstij šādā veidā tas ir jārisina. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ir rakstīts: “Konvencijas 8. pants. Var prasīt, lai likumdevējs nodrošina viendzimuma partneru ģimenes juridisku atzīšanu tikai tādā situācijā..” es uzsveru, “tikai tādā situācijā, kad šādu attiecību faktiska atzīšana jau ir notikusi valsts sociālajā un tiesiskajā realitātē.”
Sociālo realitāti parādīja jau Tieslietu ministrijas nespēja darba grupā šo jautājumu atrisināt, jo sabiedrības pārstāvji, kas piedalījās likuma izstrādē, nevarēja vienoties par redakciju. Un tiesiskajā realitātē tā ir mūsu kompetence lemt, vai mēs esam gatavi šobrīd šādu jautājumu risināt, jo pēc būtības Civilās savienības likums ir maskētās laulības likums.
Paldies.